§ 2. Es no injekcijām nebaidos

“	—	Mēs nevakcinējamies.
	—	Jūs uzskatāt, ka vakcinēšana nepalīdz?
	—	Domāju, ka farmaceitiskas korporācijas grib, lai es uzskatītu, ka tā palīdz. ...
	—	Ziniet, kāds bizness arī ir ienesīgs? — pajautāja ārsts un uzreiz atbildēja. — Mazi bērnu zārki.	”
No seriāla “Dakteris Hauss”

Nesen kļuva ļoti populāri nevakcinēt bērnus. Pastāv viedoklis, ka vakcinēšana nodarot bērna organismam vairāk kaitējuma nekā labuma. Dabiskās audzēšanas atbalstītāji ir arī dzīvnieku īpašnieku vidū.
Daži uzskata, ka vakcinēšana ir naudas izkrāpšanas instruments, daži vienkārši netic audzēkņa inficēšanās iespējamībai, jo nesaprot no kurienes var rasties suņu sērga vai trakumsērga pilsētā.

Es šajā gadījumā atbalstu tradicionālu uzskatu — suni ir jāvakcinē.

Jebkurš īpašnieks, kas atsakās vakcinēt savu audzēkni, pakļauj viņu, un caur viņu arī apkārtējos riskam saslimt ar smagām, bieži neārstējamām slimībām.

Nevakcinētiem dzīvniekiem liegta iespēja piedalīties izstādēs.

Pirmo vakcinēšanu kucēnam veic 8–9 nedēļu vecumā, tad divas nedēļas ir karantīna.
Pēc tam kucēns var mainīt īpašnieku.

Trīs mēnešu vecumā kucēnu vakcinē atkārtoti. Vakcīna satur imunitāti pret trakumsērgu, pēc vakcinēšanas kucēnu tur karantīnā vēl 3 nedēļas.
Īpašniekam nav jāatceras slimību un preparātu nosaukumi — ārsts orientējas pēc audzēkņa veterināras pases.

Lai vakcīna neizraisītu komplikācijas, sunim vakcinācijas brīdī jābūt veselam.

Vakcinēšana jāatkārto katru gadu.

3–5 dienas pirms ikgadējas vakcinēšanas audzēkni apstrādā pret blusām un cērmēm.

Sk. arī § 1. Parazitārijs